События

Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar Sanktpēterburgas universitātes Eiropas pētījumu katedras profesoru, ekonomikas doktoru, maģistrantu programmas Baltijas un Ziemeļu pētījumi vadītāju Nikolaju Meževiču.

– Tātad, jūsuprāt, Rail Baltic nav Latvijas ceļš uz attīstību?

– Dzelzceļi – tas ir nāvīgi dārgs prieks. Ielaisties šajā avantūrā nozīmē pateikt saviem pensionāriem, mātēm, bērniem: mēs, mīļie, jūsu nodrošinājuma vietā būvēsim ceļu no nekurienes uz nekurieni. Reiz bija tā sauktais Pēterburgas–Varšavas dzelzceļš. Tas ekonomiski absolūti atmaksājās. Bet Rail Baltic ir savdabīgs surogāts. Gribam izgudrot ko jaunu, taču tam nav ne naudas, ne pamata. Spēlējam spēles, bet cietīs nodokļu maksātāji. Nekādas jēgas no Rail Baltic nebūs. Nebūs!

Es uzskatu šo projektu par nesaprātīgu utopiju, kura Latvijā ik gadus var noēst trešo daļu no pārdalāmā budžeta. Jo projekts maksās dārgi, bet neatmaksāsies. Padomāsim, ko var vest no Tallinas uz Berlīni. Turklāt runa ir par ātrgaitas dzelzceļu. Jūs esat pasaules praksē sastapies ar kravas konteineru pārvadāšanu pa ātrgaitas dzelzceļa maģistrālēm? Es neesmu. Tātad akcents tiks likts uz pasažieriem. Piedodiet, kādiem? Cik viņu būs? Kā tie nodrošinās rentabilitāti? Ja vien nav paredzēts, ka visi igauņi vienlaikus braukās uz Berlīni turp atpakaļ.

Es uzskatu, ka Latvija šajā projektā iesaistās pārprastas baltiešu solidaritātes dēļ. Solidaritāte ir laba lieta. Taču pastāv vēl tāds jēdziens – maks. Proti, ja solidaritātes dēļ jāvelk nost un jāpārdod bikses, tad, atvainojiet, tā vairs nav gluži solidaritāte. Taču piedāvāts tiek tieši tas.