События

Nikolajs Čindjaikins: Vai tas ir normāli – bombardēt mierīgus iedzīvotājus? / Николай Чиндяйкин: Разве это нормально -- бомбить мирных жителей?

Natālija ZAHARJATA, "Суббота" Источник (ссылка откроется в новом окне)

Nikolajs Čindjaikins: Vai tas ir normāli – bombardēt mierīgus iedzīvotājus?

Pēc mediju kluba „Formāts A3” ielūguma uz Rīgu bija atbraucis Nikolajs Čindjaikins – Čehova vārdā nosauktā MHT teātra aktieris, kinozvaigzne, kam aiz muguras simtiem filmu un seriālu, režisors, pedagogs, dzejnieks un arī Lietuvas baroneses laulātais draugs, kas kopā ar viņu dzīvo starp Krieviju un Eiropu.

Mēs tikāmies ar Nikolaju, lai parunātu par pašu galveno mūsdienu pasaulē.

- Tā iegājies, ka cilvēki Krievijā vienmēr vairāk ieklausījušies mākslinieku, nevis politiķu viedoklī. Jūsuprāt, šodien māksliniekiem būtu publiski jārunā par notiekošo pasaulē vai tomēr jāieņem neitrāla pozīcija?

- Vispār mākslinieka misija ir tieši runāšanā, nevis klusēšanā. Cita lieta, kā un kādā nolūkā mākslinieku pozīcijas pašlaik izmanto varasvīri.

Personīgi man šķiet, ka nepieciešamība ieņemt vienu vai otru pusi – tas ir vienpusīgi. Kad man nesen jautāja „Vai jūs brauktu uz Krimu?”, sapratu, ka manā atbildē uz šo jautājumu vēlas sadzirdēt, kurā pusē es esmu.

- Piemēram, Baskovs un Kirkorovs atteicās no viesizrādēm Krimā, lai nezaudētu publiku savos rudens koncertos Kijevā...

- Protams, es būtu braucis uz Krimu, tāpēc ka tur dzīvo mani skatītāji, kuru labā esmu arī uzsācis savu karjeru pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem.

Man arī liekas, ka man nav tiesību atteikt vieniem, paliekot kopā ar citiem. Tā nav mākslinieka darīšana. Tas jādara politiķiem, tiem, kas uzņemas atbildību par cilvēku likteņiem.

Bet man, aktierim, jābūt kā ārstam. Var jau būt, ka šāds salīdzinājums ir drusku par lepnu, taču man jābūt kopā ar tiem, kam ir grūti. Un es nekad nemetīšu ar akmeni tiem maniem kolēģiem, kas atsakās no viesizrādēm Krimā vai otrādi – Ukrainā. Ja jau mēs visi tiecamies pēc demokrātijas, demokrātija paredz cieņu pret citu viedokli.

Starp citu, teātris MHT ir bijis Krimā – viens no pirmajiem pēc pievienošanas Krievijai. Tika uzvesta Bulgakova luga. Ja es būtu aizņemts šajā izrādē, protams, arī būtu braucis. Ja man tur būtu filmēšana – arī būtu.

Septembrī braukšu uz Kijevu – filmēties seriālā. Protams, ja mani uz turieni laidīs. Mani kolēģi no turienes gan raksta, ka gaida mani.

Vispār mūsu laika zīme ir neizpratne (vai šķietama neizpratne) par pilnīgi acīmredzamām lietām. Mani tas pārsteidz. Man, piemēram, ir pilnīgi acīmredzami: lai uzvarētu teroristus, nav jābombardē mierīgie iedzīvotāji. Taču miljoniem cilvēku iztēlojas, ka tas ir normāli. Tas taču neesot nekas, vai ne?

Man ir milzīgi daudz radu Ukrainā. Esmu pabeidzis skolu pilsētiņā, kas atrodas 50 km attālumā no Luhanskas. Tur ir manu vecāku kapi. Tur dzīvo mana māsa, brālēni un māsīcas, vesels pulks radinieku.

Un vai tad tas ir normāli – bombardēt mierīgus iedzīvotājus? Ja uzskatāt pašaizsardzības karavīrus par teroristiem, tas nozīmē, ka viņi ir kādu sagrābuši. Tad paskaidrojiet man, kā jūs varat šaut uz sagrābtajiem?!

Bet ja viņi nevienu nav sagrābuši, kāpēc tad viņi ir teroristi? Šai ziņā es vispār nesaprotu, kurp skatās Eiropa un visa civilizētā pasaule, kad milzīgu valsts daļu sauc par teroristiem.

Vārdu sakot, man ļoti gribētos saņemt no Rietumvalstīm, kas aizsedz acis uz acīmredzamām lietām, vismaz kaut kādas skaidras atbildes. Starp citu, Krievijas prezidents atbild uz visiem jautājumiem absolūti skaidri un saprotami. Man ir skaidra viņa nostādne. Tā var daudziem nepatikt, taču tā ir saprotama.

Un Krimas pievienošanas fakts taču ir acīmredzams vēsturiskā taisnīguma fakts. Šai sakarā es bieži atceros kādas cienījama vecuma Krimas iedzīvotājas vārdus, kas nejauši iekļuva TV ēterā un pateica kolosālus vārdus: „Vēl nevienam politiķim pasaulē nebija izdevies bez neviena šāviena divu dienu laikā padarīt laimīgus divus miljonus cilvēku!”

- Pie mums Latvijā šī tēma ir kļuvusi ļoti sāpīga pēc tam, kad dienu pirms konkursa „Jaunais vilnis” sākuma varas institūcijas iekļāva melnajā sarakstā Krievijas dziedātājus Valēriju, Gazmanovu un Kobzonu viņu „Krimas aneksijas agresīvās atbalstīšanas” dēļ...

- Es, protams, jūtos neērti, mācot labas manieres un elementārus uzvedības noteikumus respektablas valsts ministriem (kulturālajā vidē tas ir vienkārši nepieņemami), taču, ja tu vēlies liegt apmeklēt savas mājas kādam cilvēkam, tas jādara laikus, nevis brīdī, kad viņš jau nopircis torti, puķes un kāpj pa trepēm augšā, lai piezvanītu pie tavām durvīm.

Tas ir reizē traģiski un komiski. Cilvēkus neielaida citā valstī tādēļ, ka viņi atbalsta savas valsts prezidenta politiku. Ko nozīmē „agresīvā atbalstīšana”? Viņi dedzina mājas? Vai apmētā kādu ar „Molotova kokteiļiem”? Nē! Viņi vienkārši pauž savu pasaules izpratni, savas domas.

Taču sodīt ir pieņemts par rīcībām, kas pārkāpj kādus likumus. Viena lieta ir tad, ja tu bez vīzas lauztin lauzies citā valstī – saprotams, ka tev atteiks neatkarīgi no tā, vai tu esi Valērija vai neesi. Cita lieta, ja tev aizliedz iebraukt tavu domu dēļ.

Līdz šim man likās, ka demokrātija vispirms ir likums un kārtība. Taču izrādās – ja manas domas šajā it kā brīvajā pasaulē sakrīt ar kādām citām – tas ir normāli, bet, ja nesakrīt, – tad tas ir kas sodāms. Tās atkal ir acīmredzamas lietas, par kurām pat runāt neveikli.

Nevar aptvert ar sirdi visu pasauli...

- Vai jūs bieži sazināties ar saviem radiem Ukrainā?

- Man ir ļoti grūti runāt par šo tēmu. Neatceros, kuram lieliskam autoram pieder vārdi „Nevar aptvert ar sirdi visu pasauli”, bet tas patiešām tā ir. Kad notiek traģiski notikumi pasaulē – Irākā vai Libānā, protams, mēs visi jūtam līdzi, taču godīgi jāatzīstas, ka mūs tas tā neievaino... Bet kad šie notikumi risinās zemē, kurā dzīvo tev vistuvākie cilvēki pasaulē, tas ir ļoti grūti.

Es uzzinu visas ziņas ne jau no televizora ekrāna. Es tās uzzinu no saviem radiem, kuriem zvanu katru dienu. Kad dzirdu pa radio par notikumiem Ļisičanskā, Rubežnojā, Debaļcevā, sirds saspiežas.

Jo šīs ir vietas, kur es, puika būdams, braukāju ar riteni. Šīs ir vietas, kur dzīvo mani klasesbiedri. Ja mana dzīve nebūtu veidojusies tā, kā tā ir veidojusies, es noteikti varēju iestāties Metalurģijas institūtā un tagad būtu kopā ar viņiem visiem – kopā ar savu brāli Sašu Čindjaikinu, kas ir ārsts un tur tagad pilda savu Hipokrāta zvērestu.

„No kurienes pašaizsardzības karavīri ņēmuši ieročus?”, man jautā. Jūs taču esat pieauguši cilvēki – jāsaprot, ka viņu pusē pārgāja veselas milicijas vienības, kas nepieņēma jauno varu. Tur ir milzīgas munīcijas noliktavas, ko tie paši cilvēki sargāja.

Gribu uzsvērt, cik man zināms ne no TV ziņām: neviens no šiem „teroristiem” neuzbruka nevienam citam apgabalam! Viņi palikuši tur, kur dzīvo! Vienkārši lūdza, lai ar viņiem parunā!

Par krievu patriotismu

- Pašas Krievijas iekšienē, pēc jūsu domām, patriotisms pieaug?

- Saprotiet, mainīties var sarunas un laika apstākļi. Patriotiskas jūtas tautai vai nu ir, vai nav. Krievijas iedzīvotājiem tās vienmēr bija un būs.

Vienīgais, kas jāsaprot: nav konflikta starp Ukrainu un Krieviju. Tikai Dieva dēļ, saprotiet mani pareizi! Tāpēc, ka tas ir drūms mīts, kas cilvēkiem uzspiests. Tādēļ stingri neiesaku lasīt komentārus internetā – tas bojā veselību.

Nedrīkst pakļauties viedoklim, ka konflikts starp Krieviju un Ukrainu tagad ilgs gadsimtus. Nekā tamlīdzīga! Esmu bijis Čečenijā padomju laikos un bijis pavisam nesen. Kas par to? Lieliska zeme, smaidīgas sejas. Mums taču arī teica, ka šim konfliktam nebūs gala. Vai ziniet, kāds Čečenijā ir patriotisms? Krievijas patriotisms!

Cita lieta, ka viedokļi ap šo tēmu Krievijā pastāv visdažādākie. Taču jautājumā par vārda brīvību un sava viedokļa paušanu jāatzīst, ka Krievija pašlaik ir apsteigusi visu pasauli.

Tu vari ieslēgt radio un mierīgi klausīties par „asiņaino Putina režīmu” no rīta līdz vakaram. Ne tikai privātos kanālos, bet arī valsts uzturētos. Mani personīgi tas ļoti mulsina.

- Un kā reaģē izlutinātie Maskavas un Pēterburgas iedzīvotāji uz sankcijām, ko izsludināja Krievija, atbildot uz Eiropas Savienības un ASV sankcijām?

- Ziniet, kad es lasu, kā Rietumos dusmojas par Krievijas sankcijām, tie ir vienkārši smiekli caur asarām. Kā tā var: mēs jūs sitam, kāpēc tad jūs galvu piesedzat? Nē, ļaujiet mums tomēr kaut kā piesegties...

Kas attiecas uz izlutinātājiem Maskavas un Pēterburgas iedzīvotājiem. Ko tādu īpašu viņi zaudēs? Dažam varbūt nenāktu par sliktu diēta.

Te neko nevar darīt. Tāpat kā ārstu praksē – ja pacients jāoperē, lai glābtu viņa dzīvību, atteikties no operācijas ir bīstami. Sāpēs, taču tikai kādu laiku.

Jāraugās globāli. Ko nozīmē izolēt Krieviju no pasaules? Vai kāds apzinās, kas ir Krievija, no kurienes tā sākas un kur beidzas?

Nemaz nerunājot par to, ka pēdējo divdesmit gadu laikā mūsu valsts demonstrēja pasaulei tikai savus vislabākos nodomus – kļuva atklātāka, nodibināja attiecības, sadarbojās. Un daudzās lietās tai bija veiksme.

- Pie kura klasiķa jūs šodien gribētu vērsties skatuvē un uz ekrāna?

- Šodien katru dienu ir Šekspīrs. Jo viss notiekošais saistīts ar likteni un asinīm. Un cilvēku kaislības ne vienmēr ir motivētas. Vai motivētas ar kaut ko savādu, tumšu.

- Ar ko viss beigsies, jūsuprāt?

- Ir laiks, un ir sekunde. Esmu pārliecināts, ka izpratne nāks, ka kritīs šī himera un cilvēki apjēgs tās šausmas, kas jau padarītas. Tai skaitā arī tiem, kas pašlaik ir apdullināts, kas aiz muļķības vai kāda ļauna nodoma uzņēmies šādas tiesības – dot pavēles bombardēt cilvēkus un viņu mājas.

Taču man tomēr šķiet, ka patlaban jau ir kaut kādi skaidrošanās aizmetņi. Saprotams, ka mūs sagaida grūti laiki, taču tuneļa galā mēs noteikti iznirsim ārā!

 

Ваш комментарий

Чтобы оставить комментарий

войдите через свой аккаунт в соцсети:

... или заполните форму:

Ваше имя:*

Ваш адрес электронной почты (на сайте опубликован не будет):

Ссылка на сайт:

Ваш комментарий:*


Николай Чиндяйкин

18 августа по приглашению Международного медиа-клуба «Формат-А3», в Риге побывал любимый зрителями актер и режиссер, народный артист России Николай Чиндяйкин. С показа отрывков из…… →

Фото
Видео
Статьи