События

Devītajā un desmitajā februārī, starptautiskā mediju kluba FormatA3 aicināts, Rīgā viesojās krievu dzejnieks, publicists, mākslas zinātnieks un vēsturnieks Jurijs Kublanovskis. Intervijā Neatkarīgajai viņš pauž savu viedokli par norisēm Krievijā un Eiropā.

– Jūs pētāt revolūcijas. Sakiet, ko vērtas revolūcijas, kas piemeklēja postpadomju telpu?

– Es nodarbojos ne tik daudz ar visām revolūcijām, cik ar divām – ar franču un krievu, kura 1917. gadā ilga no februāra līdz oktobrim un beidzās ar boļševiku apvērsumu. Bet man tiešām vienmēr ir gribējies zināt, kas ir revolūcija kā tāda. Un teikšu atklāti – jau kopš divdesmit pieciem trīsdesmit gadiem es esmu kontrrevolucionārs. Pilnā šī vārda nozīmē. Vai, padomju valodā runājot, prasts rāpulīgs reakcionārs. Ko es ar to domāju? Esmu evolucionists. Esmu strikts jelkādu revolūciju pretinieks un uzskatu, ka tās ir sava veida trakulīga apsēstība, kas pārņem sabiedrību. Šī apsēsto ālēšanās noteikti beidzas ar anarhiju, ievērojamas sabiedrības daļas slīgšanu nabadzībā un, visbiežāk, ar diktatūru. Tāds, pieļaujot dažādas variācijas, ir katras revolūcijas «dzelžainais» scenārijs. Sākot ar franču, ar krievu un, kā redzams, beidzot ar revolūciju Ukrainā.

– Bet mēs, latvieši, deviņdesmito gadu mijā atguvām neatkarību…

– Taču ne jau revolūcijas dēļ…

– Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju.

– Saukt var visādi, bet pirmām kārtām tas bija saistīts ar PSRS pagrimumu un krahu. Baltijas tautas reaģēja uz procesiem, kas notika centrā.

– Mūsu neatkarība – tā man ir neapšaubāma vērtība. Bet, vērojot dažādu puķaino revolūciju iznākumu, itin bieži gribas piekrist tam, ko jums teica Aleksandrs Solžeņicins: bijām zem sarkanā rata, tikām zem dzeltenā.

– Redziet, es arvien vairāk pārliecinos par to, ka izvēle vienmēr ir nosacīta. Vēstures piltuve arvien iesūc tieši tā, kā sākusi darboties. Un, ja arī ir vienpatņi, ja ir kādi, kuri uzskata, ka jēdzīgāks, kulturālāks un efektīvāks būtu cits ceļš, tad viņus parasti samaļ šīs apsēsto trakuļu dzirnas. Kā saka krievi: proķiv loma ņet prijoma. Es pats,1990. gadā atgriezies Krievijā, nepieslējos ne aptrakušajiem demokrātiem, ne, protams, staļinistiem.

Es mēģināju ieturēt savu līniju. Taču sapratu, ka esmu vientuļš. Un līdz pat šim laikam, visus šos gadus pēc atgriešanās no emigrācijas es jūtos tik vientuļš, kāds nebiju juties pat padomju varas laikā un svešumā. Un es redzu, ka Krievijā izkliesti cilvēki ar tādu pašu pasaules uzskatu. Apgaismota konservatīvisma uzskatu. Taču viņi kā purva uguntiņas deg atstatus cits no cita, viņiem nav nekādu masu informācijas līdzekļu, viņiem nav ne liberālās sabiedrības, ne valsts atbalsta un… viņi izdziest cits pēc cita.

– Taču kāpēc tieši dzeltenais rats tik bieži izrādās sarkanā rata alternatīva? Vai tad jo daudzu ļaužu cerības un centieni nebija tīri un patiesi?

– Tāpēc, ka tas ir pats grūtākais. Tāpēc, ka galvenais iemesls, pirmkārt, ir nopietna sabiedriska strāvojuma līmenī pastāvoša pasaules uzskata trūkums. Otrkārt, tā sauktā aizokeāna obkoma ietekme. Tāpēc, ka, zaudējusi auksto karu, Padomju Savienība

ideoloģiski padevās uzvarētāja gribai. Pilnībā pakļāvās šai te virspusējai rietumnieciskai kultūrai, ekonomikai… Privatizācijas, prihvatizācijas laiks – tā tiešām bija apsēsto trakošana. Jums varbūt bija dziesmotā revolūcija, bet Krievijā bija kriminālā revolūcija.

Tieši kriminālā revolūcija uzvarēja, un Putins tagad mēģina no tās kaut kā izķepuroties. Ne velti Solžeņicins teica: komunismā slīkām septiņdesmit gadus, laukā vilksimies simts.

– Vai Eiropa pēc izraidīšanas bija jūsu sabiedrotā?

– Iesākumā – protams. Gan Eiropa, gan Štati. Radio Svoboda es darbojos no sirds. Tikai ap 1988., 1989. gadu sāku saprast, ka mani un darba devēja ceļi šķiras. Piemēram, reiz man atklāti pateica: «Lūdzu, izmantojiet Solžeņicina vārdu retāk.» «Kāpēc? Kurš gan ar savu GULAGa arhipelāgu līdzējis komunisma gāšanai vairāk nekā viņš?» «Nē, nē nevajag, tagad viņam kaut kādi savādi gājieni.» Tālāk – vairāk. Es pamanīju, ka viņi sāk atklāti un bezkaunīgi dzīt ķīli starp Ukrainu un Krieviju. Proti – ieraudzīju, ka notiek ciniska jaukšanās manas valsts lietās. Bet, kad sāka bombardēt Serbiju, nobira visas manas rozā brilles. Es sapratu, ka mūsu ceļi ar Rietumiem šķiras. Es to saku bez jelkāda patosa vai svinīguma. Es to saku ar rūgtumu. Jo es uzskatu, ka tas ir postoši mūsu civilizācijai Gan Krievijai, gan Rietumiem… Tai civilizācijai, kāda tā veidojusies, kāda izriet no XVII un XIX gadsimta. Man

vispārsteidzošākais bija tas, ka PSRS sabrukums kalpoja nevis civilizācijas atveseļošanai mierīgos apstākļos, bet, gluži pretēji, tās demoralizācijai, pagrimumam.

– Ko, zinādams arī Rietumu kontekstu, jūs sakāt par to, kas notiek Ukrainā?

– Ukrainā notiek tas, ko es Rietumos pamanīju 1988., 1989. gadā. Tagad mēs baudām Amerikas netiešās, taču ļoti uzstājīgās, mūsu šķiršanai veltītās 25 gadu politikas un, attieksmē pret Ukrainu, absolūti nemākulīgās Krievijas politikas augļus. Vēstnieki –

cits par citu lielāks nejēga... Krievi pilnībā atteicās no savas ietekmes Ukrainā, nolaida rokas, tirgoja gāzi par kapeikām un domāja, ka ar to diezgan…

– Taču arī Ukrainas līderi bija tādi, kas deva priekšroku valsts iztukšošanai, nevis tās būvei.

– Ukraina nespēja izvirzīt apgaismotu līderi. Bēdīgi, ka tāds nav redzams pat nojausmās. Nebija savas apgaismotas politiskās elites. Visu sagrāba kurkuļi un viņu pakalpotāji. Plus virspusējs nacionālisms, ko pieņēma par ideoloģiju. Sanāca sprādzienbīstams

maisījums, kurš patlaban ir novedis Ukrainu līdz kaut kādai valsts finiša robežai, bet, otrkārt, kā redzat, ir sācies jauns aukstais karš. Varbūt ne mazāk briesmīgs kā iepriekšējais. Ar pagaidām nezināmu finālu. Es pats domāju, ka ritēs gauss aukstais karš. Karstajā nepāries. Taču – nekā diži laba nebūs.

– Latvijā Vladimirs Putins vairākumam nav pozitīvais tēls. Kāda ir jūsu attieksme pret viņu?

– Ambivalenta. Sarežģīta. Pamatā pozitīva, lai arī mūsu galvaspilsētā daudzi viņu nīst… Teikšu tā – man Putins pēc cara ir pati lielākā politiskā figūra Krievijā. Protams, tā ir figūra ar lieliem defektiem. Cik gadus viņš bija valdības vadītājs? Šķiet, piecus. Ko mēs atceramies no Putina valdības? Neko! Taču es augstu vērtēju Putina ārpolitikas neatkarību. Būdams izlūks, ārējās izlūkošanas virsnieks, viņš ir labs tieši ārpolitikā. Viņš spēja nosargāt Krievijas neatkarību starptautiskajā arēnā. Tostarp iekšpolitikā Putins pagaidām izrādījies nekas. Mēs tik daudzus gadus sēžam uz adatas, noēdam savu gāzi un naftu. Nemēģinot, nepietiekami mēģinot atjaunot savu tautsaimniecību. Taču, lai kā arī būtu, salīdzinot ar tiem politiskajiem darboņiem, kuri patlaban izrīko Rietumus, Putins ir Platons un Aristotelis vienā personā. Viss, ko viņš runā, ir krietni augstāks par to, ko runā, piemēram, Baraks Obama. Un tā nav nejaušība. Viņš tiešām lasa, viņš pārzina Krievijas filozofisko domu, viņš ir labi apguvis Solžeņicinu. Viņam ir ideja un uzdevums – izstrādāt ideoloģiju, kura spētu godam celt mūsu sabiedrību. Tas ir cilvēks, kuru viss interesē, kurš pastāv noteiktā pasaules uzskata izaugsmē. Tas nes augļus. Putins ir ievērojama politiska figūra.

– Bet vai Krievijā ir prāti, kuri tiešām spēj palīdzēt varai radīt daudzmaz dzīvelīgu ideoloģiju?

– Piemēram, es. Taču es sekoju arī vairāku citu mēģinājumiem šajā laukā. Diemžēl Staļina kā dižena diktatora pielūgsme saindē to labo, kas viņos ir.

– Kas tad traucē tikt no tā vaļā?

– Viņiem patīk Staļins.

– Bet ko dara tie, kuriem nepatīk ne Staļins, ne Putins?

– Pastāv samērā spēcīgs naids… Taču par opozīcijas idejisko, garīgo saturu nav ko pat runāt. Tas ir bērnudārzs. Viņi nezina Krieviju, nezina pasauli, nezina politiku. Dzīvo kaut kādā savā humānistiskā šķīstībā. Bet vara, kā nemācēja padomju laikos, tā arī Putina laikā nemāk radīt nopietnus, apgaismotus savas ietekmes centrus. Situāciju, kā ierasts, apkalpo konjunktūristi un pielipekļi. Nesavtīgus, godīgus un uzticamus cilvēkus tie klāt nelaiž. Tāpēc es necenstos noniecināt apdraudējumu. Teic – pie mums maidans nav iespējams… Taču mums ir savi ļoti bīstami iekšēji konfliktu un pārrāvumu perēkļi.

– Jūs sakāt – opozīcija ir bērnudārzs, esat teicis, ka sabiedrība slīgst apātijā. Bet kāpēc tad tie sabiedrībai it kā pievērstie mehānismi (skola, MIL, sabiedriskās organizācijas…), nav padarījuši sabiedrisko klimatu un cilvēku tajā veselīgus?

– Tas būtu bijis iespējams, ja tautu kāds tādā garā izglītotu. Runātu par iespējamām alternatīvām, demonstrētu tās… Bet, ja nekā, izņemot šovbiznesu un kaut kādu marasmātisku politisku histēriju, kura visu tikai primitivizē un saplacina, nav, tad kā gan izpaudīsies tauta, ko no tās gaidīt? Skola? Tie ļaudis, kuri pie mums atbild par izglītību, absolūti nesaprot tos uzdevumus, kas jāveic skolai, nesaprot, kādam jābūt Krievijas pilsonim. Pašreizējā izglītības unifikācija – vienotais eksāmens, humanitāro kultūras sakņu zaudēšana… – tie ir acīmredzami pagrimuma elementi. Tie, kuri pēdējos 25 gadus vada Krievijas izglītību, ir tukšpauri. Jā, mums ir ģeniāli skolotāji. Taču arī viņi jūtas nolemti. Nevienam no šiem lieliskajiem skolotājiem nav pārmantotāja. Viņi netic, ka, viņiem aizejot, izglītības kvalitāte skolā saglabāsies. Viņi paši, šie lieliskie skolotāji, ir pesimisti. Vai piemērs no Francijas. Tiek organizēta liela demonstrācija par labu viendzimuma laulībām. Skolotājs saka skolēniem: «Ziniet, rīt progresīvs pasākums. Nē, nē… es nevienu neaģitēju. Vienkārši brīdinu – tos, kuri neies, gaida nopietns kontroldarbs.» Sakiet, kā lai, pastāvot tādām «prioritātēm», mūsdienu skolotājs apzinās savu pedagoga, apgaismotāja misiju, kas ir rada dvēseļu gana misijai?

– Vai tas nav viens no iemesliem, kādēļ jūs uzskatāt, ka Eiropa kļuvusi postkristīga?

– Pirmo reizi ierados Eiropā kā emigrants 1982. gadā. Atgriezies Krievijā, nebraucu uz Eiropu 12 gadus. Tad aizbraucu un… noelsos. Tā jau bija cita Eiropa. Ar daudz jūtamāku antikristīgo atmosfēru. Tas viens. Otrkārt, astoņdesmitajos tur, izņemot turkus, principā nebija emigrantu. Tagad Parīze pa pusei ir trešā pasaule. Londona tāpat. Tā ir palēninātas iedarbības bumba, kura sprāgs. Lieldienās Parīzē vien sadedzina līdz desmit tūkstošiem automašīnu. Vara neko nedara, lai to apturētu. Tā ka – rit lēna kristīgi humānās civilizācijas slepkavība. Pirmkārt, atnācēju dēļ. Nesenie notikumi Parīzē ir liecība dziļam civilizāciju konfliktam. Parīzes un Eiropas musulmanizācija ne tuvu nav nejaušība. Taču es nepiekrītu plakātiem «Es – Šarlī». Tāpēc, ka – uzkurināt – tā ir trula ideoloģija, kas atgādina to, ko mēs piekopām trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados. Otrkārt, tāpēc, ka finišē tradicionālo vērtību erozija. Rit nivelēšana. Dižās pilsētas Parīzes kolorīts tiek aizstāts ar kādu vidusmēru. Grūti sameklēt pat franču virtuvi. Jo sabiedrisko ēdināšanu pārņēmuši itāļi un japāņi. Nacionālais kolorīts tiek izdzēsts. Sendenī tagad ir Tuvie Austrumi. Sendenī bazilika, Francijas karaļu nekropole, norobežota no ārienes ar gigantiskām plāksnēm. Civilizācijas nivelēšanas process ir panācis to, ka Eiropas pilsētām vairs nepiemīt nacionāla savdabība. Turklāt – grāmatas tiek izskalotas, dzeja gaist, pazūd figurālā glezniecība, no mākslas aiziet reliģija… Un es neredzu Eiropā ne spēku, ne viedumu, lai šos procesus apturētu. Krievija, pateicoties savam konservatīvismam, ir saglabājusi vairāk kristīgo vērtību nekā Eiropa. Taču – krievu rupjības un vienaldzības Eiropā nav.

– Pērn, būdams Igaunijā, jūs paredzējāt, ka samērā tuvā nākotnē pasaule tiks pārdalīta. Kā jūs to iedomājaties? Vai radīsies jauni varas centri, vai izvirzīsies jauni globālās esības, civilizācijas centri, vai arī notiks fiziska telpas pārdale?

– Domāju, ka būs gan tas, gan tas, gan tas. Viss kopā – ap trīsdesmitajiem četrdesmitajiem gadiem. Tuvojas ģeogrāfiska un ideoloģiska pasaules pārdalīšana. Es jūtu vēstures procesa paātrinājumu. Vēstures gaita straujāk tiecas nezin kur. Starp citu, Ukraina tagad kļuvusi par spēcīgu šī paātrinājuma detonatoru. Un, lai kā neizdotos šobrīd situāciju iesaldēt, tā jau ir devusi savus augļus, paātrinājusi esošās politiskās komponentes bēgšanu pretī finišam. Civilizācija mūsdienu paskatā ir sevi izdzīvojusi – tā balstās pastāvīgā patēriņa stimulācijā, bet planētai nav tādu resursu, lai apmierinātu mūsu patērniecisko apetīti. Domāju, būs visādi. Nāks jauni spēlētāji, un es domāju, ka Eiropai lemts saspiesties līdz kādam muzeja krātuves līmenim. Amerika, pateicoties savam ģeogrāfiskajam stāvoklim, XXI gadsimtu varbūt noturēsies. Vai Krievijai ir izredzes? Esmu bezcerīgs optimists, lai gan ar prātu saprotu, ka izredžu nemaz tik daudz nav.