События

Populārais pareizticīgo mācītājs, misionārs un blogeris, Maskavas un visas Krievzemes Patriarha preses dienesta bijušais vadītājs, protohierejs Vladimirs Vigiļanskis radio Baltcom ēterā pastāstīja par Facebook vareno spēku un savu jauno grāmatu “Русский ключ”.

– 2015. gada sākumā es atklāju sev Facebook un nu jau sešus gadus publicēju tur savas esejas, man to ir sakrājies ap 1700. Daži no maniem ierakstiem ir pārpublicēti vairāk nekā tūkstoš reižu. Vairākas izdevniecības man piedāvāja izdot savas esejas, un nu Sretenskas klostera izdevniecībā iznākusi šī grāmata – 800 lappuses, 500 esejas.

Krievu cilvēka kods

– Es ilgi nevarēju izšķirties grāmatas nosaukumu un apstājos pie šī – “Русский ключ”. Vārdam “ключ” krievu valodā ir trīs nozīmes. Ar to apzīmē gan avotu, gan atslēgu, ar kuru atdara durvis vai lādi, kā arī šifra vai koda atslēgu. Arī manas grāmatas nosaukums ietver sevī visas trīs nozīmes. Ar šo vārdu es apzīmēju Evaņģēliju, Svētos rakstus. Tas ir gan avots, gan veids, kā atvērt ko apslēptu, gan atslēga, kas ļauj atšifrēt mūsu civilizācijas un vēstures kodus.

Kāpēc tieši “krievu”? Man ir pārmests, vai tad esot, piemēram, angļu, vai ebreju, vai latviešu atslēga? Taču es šo jēdzienu lietoju drīzāk vēsturiskā izpratnē.

Tātad kāpēc tieši “krievu”? Tāpēc ka vairāk kā tūkstoš gadus krievu cilvēks ir dzīvojis lūzumpunktā. Tas ir cilvēks, kuram nav bijis iespējas veltīt lielāko daļu laika savai privātajai dzīvei. Jo Krievijas vēsture daudzu gadu simteņu garumā ir bijusi dramatiska un traģiska – brāļu kari, mongoļu jūgs, neskaitāmas naidīgo valstu agresijas, dumpji, nemieri, valsts apvērsumi, revolūcijas, pilsoņu kari… Krievu cilvēks vienmēr ir stāvējis izvēles priekšā – kā viņam rīkoties attiecībās ar valsti, attiecībās ar apstākļiem. Un katru reizi viņš ir izvēlējies kristīgo ticību, lai glābtu sevi, lai glābtu savu Tēvzemi. Tieši kristīgā ticība ir tas baļķītis, tas salmiņš, pie kura viņš ir turējies. Tieši tāpēc šī civilizācija nav aizgājusi bojā. Pateicoties tam, ka krievu cilvēks pat visdrūmākajās brīžos, kas bijuši vēsturē, ir turējies pie ticības. Bez tās nebūtu ne valsts, ne nācijas.

Par rusofobiju

– Krievi ir vieni tiem, kas tikuši vajāti tikai par piederību savai nācijai. Man pret to ir ļoti noraidoša attieksme. Man ir nepieņemami jebkādi prātojumi par nācijas kolektīvo vainu tikai tāpēc, ka daži cilvēki, kuru reputācija ir pretīga, pieder pie šīs nācijas. Tāpēc es neciešu, kad runā ko sliktu par armēņiem, poļiem, čigāniem… Tāpēc es ļoti asi reaģēju uz visām šīm lietām un redzu, ka šobrīd rusofobija, naids pret visu krievisko, pret Krieviju, aizspriedumaina attieksme pret mums, vairāk nekā dīvaini vispārinājumi sāk atgādināt to, ko savulaik rakstīja par krieviem tādi plaši pazīstami rusofobi kā Kārlis Markss, Alfrēds Rozenbergs un citi fašisma ideologi.

Vienā no savām publikācijām Facebook paņēmu citātus no Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksejevičas grāmatām un intervijām un vārda “krievi” vietā ieliku “ebreji” – sanāca absolūti graujoša, bezkaunīga nācijas zākāšana. Elementāra tehniska aizvietošana parādīja to ļoti uzskatāmi. Es godīgi brīdināju savus lasītājus par to, ka vārdi ir nomainīti apzināti, ka tas nav feiks, taču tas arī tāpat bija acīmredzami. Jāsaka, ka šobrīd ļoti daudzi cilvēki, īpaši mūsu krievvalodīgie liberāļi, jūt, ka rusofobija ir tieši tā prece, kuru ar prieku “apēdīs” Eiropā. Tā ir sanācis arī ar Aleksejevičas kundzi. Tāpēc man ir nepieņemamas šīs cilvēkus nīstošās tendences, kas izpaužas aizliegumos lietot kādu valodu, vēstures izkropļojumos un nievājošā attieksmē pret kādu no tautām. Un es vienmēr uzstāšos pret to.

Sarkanā līnija nacionālajā jautājumā

Patstāvības alkas un mīlestība pret savu dzimteni un valodu ir raksturīgas ļoti daudzām nācijām, un es to atbalstu.

Bet, lūk, metafizisko pasaules uzskatu kosmopolītismu es gan nekad neesmu atbalstījis. Es ar šausmām vēroju tendences Eiropā, kur sāk parādīties nacionālistiskas izpausmes. Tas nenotiek uz tukšas vietas, bet gan tādēļ, ka ir globāla tendence unificēt visas tautas un nācijas. Bet tas nozīmē atteikšanos no savas unikālās kultūras. Es ar šausmām vēroju, kas notiek manā mīļotajā Vācijā – kad bērniem skolā netiek mācīta vācu literatūra, jo tā esot tikai daļa no kopējās pasaules literatūras. Tā ir vardarbība pret Vācijas cilvēkiem, kultūru un vēsturi, kas man, protams, nepatīk. Un tā ir stabila tendence.

Taču mīlestībā pret savu tautu nedrīkst pārkāpt sarkano līniju – robežu, kas atdala mīlestību pret savu kultūru un valodu no sajūtas, kas esi īpaši izredzēts.